Tūjas kā vienīgais dzīvžoga stādmateriāls


Pēdējā laikā vērojama tendence – dārzā gar sētu visapkārt tikai tūjas un tūjas. Rodas iespaids, ka tas ir vienīgais dzīvžoga stādmateriāls. Taču tā nav: ir daudz un dažādu interesantu augu. Vispirms būtu jāpārvērtē iegriba visu dārza perimetru nostādīt ar augstu un blīvu dzīvžogu, jo ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Iespējams, no dzīvojamās mājas un dārza caur žogu paveras lielisks skats uz mežu vai kādu ūdenstilpni. Varbūt arī kaimiņi nav tik nepatīkami, ka no tiem noteikti būtu jānorobežojas. Ja māja un dārzs atrodas klusā ieliņā un labā ciematā, priekšdārzu var atstāt daļēji pārredzamu – ar zemāku sētiņu un košiem stādījumiem – radot iespaidu par viesmīlīgiem saimniekiem. Vietas, ko tomēr gribas noslēpt, var aizsegt ar žogu, kas ir pietiekami blīvs un arī dekoratīvs, un papildināt ar kādu kokaugu ar skaistu vainagu (vilkābeli, kļavu, dekoratīvo ābeli, pīlādzi). Ja tomēr gribas tikai un vienīgi blīvu dzīvžogu, var padomāt par vasarzaļajiem krūmiem, kam ir dekoratīvs un košs lapojums vai dzinumi (fizokarpi, bārbeles, lazdas, grimoņi, spirejas, kārkli), vai brīvi augoši dzīvžogi ar ēdamām ogām (aronijas, korintes, upenes, plūmes, pīlādži). Protams, vasarzaļie dzīvžogi ziemā zaudē daļu no sava krāšņuma, un kļūst caurskatāmāki, taču jāatceras, ka ziemā mēs nemēdzam stundām rosīties pa dārzu vai zvilnēt šūpuļkrēslā, tāpēc vajadzība pēc necaurredzama mūra ziemā nav tik būtiska. Un vasarzaļie dzīvžogi dārzā vienmēr ienes sezonālas pārmaiņas. Vēl viena iespēja nožogojumu padarīt interesantāku – sētu papildināt ar vīteņaugiem. Ja nu tomēr bez mūžzaļa dzīvžoga nevaram iztikt, der atcerēties, ka Latvijā aug arī egles, kadiķi, īves un kalnu priedes. Un arī tūjas mēdz būt dažādos toņos, lai dārzs nekļūtu vienmuļš un garlaicīgs.